marabuts
marabuts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; joma: reliģijaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | marabuts | marabuti |
| Ģen. | marabuta | marabutu |
| Dat. | marabutam | marabutiem |
| Akuz. | marabutu | marabutus |
| Lok. | marabutā | marabutos |
1.Musulmaņu svētais; musulmaņu mūks vientuļnieks.
2.Musulmaņu svētā apbedījuma vieta.
3.vēsturisks Viduslaikos Ziemeļāfrikā – musulmaņu mūks karotājs.
Avoti: LLVV, Tc, SV05
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un, lai gan vientuļnieks marabuts viņam dod meloņu sēkliņas un iesaka iekopt dārzu, tas maz ko līdz. Meloņu augļi viņam atgādina Ullas krūtis, un vēl arvien viņš ilgu pilns lūkojas uz balto pilsētu un vergu nometni, no kuras ticis izdzīts.
- Pastiprinata uzmanība izglītības un zinatnes veicināšanai, noved pie reliģisko grupējumu vājināšanos, un marabutu ( garīdznieku) ietekmes mazināšanās.