manikirēt
manikirēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; parasti formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | manikirēju | manikirējam | manikirēju | manikirējām | manikirēšu | manikirēsim |
| 2. pers. | manikirē | manikirējat | manikirēji | manikirējāt | manikirēsi | manikirēsiet, manikirēsit |
| 3. pers. | manikirē | manikirēja | manikirēs | |||
Pavēles izteiksme: manikirē (vsk. 2. pers.), manikirējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: manikirējot (tag.), manikirēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: manikirētu
Vajadzības izteiksme: jāmanikirē
Kopt, arī lakot roku nagus, kopt rokas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Oh, ievilkti vēderiņi, bija jābūt manikirētām rokām, jāprot krāsoties.
- – Man nav manikirētas rokas, stāvu pie plīts, griežu un ķidāju.
- Cik perfekti manikirēti nagi — franču manikīrs, protams.
- Kaliopi smaida, un viņas skaisti un gaumīgi manikirētie pirksti nospiež magnetafona pogu.
- Irīna uzlika savai glāzei virsū plaukstu ar perfekti manikirētiem nagiem un noraidoši papurināja galvu.