mītnieks1
mītnieks [mîtnieks] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; novecojisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mītnieks | mītnieki |
| Ģen. | mītnieka | mītnieku |
| Dat. | mītniekam | mītniekiem |
| Akuz. | mītnieku | mītniekus |
| Lok. | mītniekā | mītniekos |
mītniece sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; novecojisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mītniece | mītnieces |
| Ģen. | mītnieces | mītnieču |
| Dat. | mītniecei | mītniecēm |
| Akuz. | mītnieci | mītnieces |
| Lok. | mītniecē | mītniecēs |
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jaunā rajona smilšu caurvējā vienādos, neglītos daudzstāvu namos ievācas mītnieki.
- Tā ka žiguļojam pa Miera ielu starp tās apakšzemes mītniekiem nelokāmā virzībā uz
- Lai arī ārpusnieku attieksme pret tās mītniekiem bija līdzcietīga — nabadziņi, tos jāžēlo.
- Ziemassvētkos viņš savu māju mītniekus un tuvākos kaimiņus
- Mītnieks