mēmums
mēmums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mēmums | mēmumi |
| Ģen. | mēmuma | mēmumu |
| Dat. | mēmumam | mēmumiem |
| Akuz. | mēmumu | mēmumus |
| Lok. | mēmumā | mēmumos |
1.Artikulētas runas trūkums vai ievērojams vājinājums (dzirdes orgāna bojājuma vai smadzeņu centru bojājuma dēļ).
2.Pilnīgs klusums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Virszemē staigā mēmums, atmiņas, piesardzības, nožēlas un bailes.
- Nedz ģimenē, nedz darbā, nedz draugu sabiedrībā Visvalža mēmums netraucē.
- Gribēja, lai Mirgulis ierauga kurlmēmu cilvēku un beidz niķoties ar mēmumu.
- Mamma šoreiz klusē pārāk ilgi, viņas mēmums ir īpaši negants, spītīgs.
- Garu sakni, zaļu asnuno šī mēmuma dzīt.