lēktin
Lietojuma biežums :
lēktin apstākļa vārds
Savienojumā ar verba “lēkt” formām vai atvasinājumiem no tā izsaka darbības intensitātes pastiprinājumu; lēkšus3.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kurbads nu nosit ar vāli vēl katrai govij vienu kāju un tad dzen mājā, ka lēktin lec.
- No rīta velns liek govis ganīt un nosaka, lai tā pieganot, ka vakarā no treknuma lēktin lec.
- "Pats šorīt saka, lai tā pieganot, ka vakarā lēktin lec, un nu par to vēl dusmīgs."
- Un tā kariete tur stāvēja, nogurušajiem zirgiem klusi sprauslājot un galvas mētājot, un priekšā uz bukas tai sēdēja tikpat pelēks un noputējis kučieris, sēdēja nekustīgi kā bālgana ģipša statuja, līdz no visiem stūriem ārā sāka līst atlikušie muižas kalpi, līdz uzradās izbrīnītais Benkartēns, līdz uz sliekšņa beidzot iznāca pati muižas saimniece Kotoviču Ona Kotrīna Norvaišiene, bet Jons Kareivis, gluži kā ēna, palika stāvam durvīs viņai aiz muguras; un tikai tad kučieris veciem, stīvi pamirušiem locekļiem smagi norāpās no sava sēdekļa un, izstiepies taisni kā stīga, itin kā izrādīdams godu pašam karalim, atvēra karietes durvis un nolocīja kāpsli, paklanījies sniedza savu dilbu atbalstam, un no karietes vispirms izlīda sīka, smalka, putna kājelei līdzīga rociņa, un tad pelēku putekļu mākonī, pārsteidzoši veikli kā velniņš no tabakdozes lēktin izlēca maza, stalta figūriņa un stāvēja mierā tik ilgi, līdz vecais kučieris, līkumā sameties, pacietīgi un godbijīgi saņēmis aiz stērbelēm, nopurināja viņas drānas un plīvuru, un tad šī sīciņā būtne, gandrīz atguvusi sava apģērba melno krāsu, brunčus lepni čaukstinādama, gāja uz durvīm, piegāja pie Onas Kotrīnas Norvaišienes, kā ar sīkām knaiblītēm saņēma abas viņas rokas, savu putekļaino plīvuru nemaz nepacēlusi, piespiedās viņai vispirms pie viena un tad pie otra iedubušā vaiga, no ilgās klusēšanas mazliet ierūsējušā balsī teica: kā redzu, manu vēstuli neesat saņēmusi,