liekuļot
liekuļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | liekuļoju | liekuļojam | liekuļoju | liekuļojām | liekuļošu | liekuļosim |
| 2. pers. | liekuļo | liekuļojat | liekuļoji | liekuļojāt | liekuļosi | liekuļosiet, liekuļosit |
| 3. pers. | liekuļo | liekuļoja | liekuļos | |||
Pavēles izteiksme: liekuļo (vsk. 2. pers.), liekuļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: liekuļojot (tag.), liekuļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: liekuļotu
Vajadzības izteiksme: jāliekuļo
1.Izturēties, rīkoties, runāt neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
1.1.transitīvs Izrādīt (ko) neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet tā ir mana dzīve un es šai grāmatā negribēju liekuļot.
- Proti, no izskatā draudīgā papuasa staroja neliekuļota sirsnība un draudzīgums.
- Viņa nemēdza liekuļot vai darīt to, kas nenāk no sirds.
- Viņi neliekuļo, viņi apprecas, lai būtu vieglāk izdzīvot.
- Neliekuļošu un neteikšu, ka filmēšanai un pasākumiem sapošos 15 minūšu laikā.