lepnums
lepnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | lepnums | lepnumi |
| Ģen. | lepnuma | lepnumu |
| Dat. | lepnumam | lepnumiem |
| Akuz. | lepnumu | lepnumus |
| Lok. | lepnumā | lepnumos |
1.Psihisks (emocionāls) stāvoklis, arī rakstura, personības īpašība, kam raksturīgs pašapzinīgums, pašcieņa, arī pārākuma apziņa.
2.Īpašība, īpašību kopums (cilvēkam), ar kurām lepojas, kuras dara godu.
2.1.Vērtīgu, derīgu (dzīvnieka) īpašību kopums, ar kurām lepojas.
2.2.Vērtīgu, derīgu (piemēram, priekšmeta, vietas) īpašību kopums, ar kurām lepojas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Japāņi par visjutainākiem cilvēka pozitīvas izturēšanās stimuliem uzskata lepnumu un pašcieņu.
- Ar lepnumu iepazīstinām ar jaunumu Latvijā - našķu kārbām un paplātēm.
- Tā vietā nāca pašapziņa un lepnums par savas personības unikalitāti. “
- Visi grib izskatīties labi un sabiedrībā izrādīt sava drēbju skapja lepnumus.
- Viņa pateicās par prieku un lepnumu, ko sportisti dod Latvijai.