kurtēt1
kurtēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | kurtēju | kurtējam | kurtēju | kurtējām | kurtēšu | kurtēsim |
| 2. pers. | kurtē | kurtējat | kurtēji | kurtējāt | kurtēsi | kurtēsiet, kurtēsit |
| 3. pers. | kurtē | kurtēja | kurtēs | |||
Pavēles izteiksme: kurtē (vsk. 2. pers.), kurtējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: kurtējot (tag.), kurtēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: kurtētu
Vajadzības izteiksme: jākurtē
1.Pāraugot kļūt sausam, šķiedrainam, arī ar tukšu vidu (par augiem, to daļām).
2.Kūstot kļūt irdenam (parasti par sniegu, ledu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- : ) Ledus - jā, tas vēl lēnām turpina kurtēt arī pie manis.
- Māte strādāja pilsētas slimnīcā par sanitāri, spīķeros labību kurtēja - ar koka lāpstām pārbēra no vienas vietas uz citu.
- Bet, ja Jurčiku dažreiz nozīmēja pie krāna kurtēt kuģa rūmē ogles, tad visi zināja, ka paša ziņā slaistīšanās neizbēgama.