kumšķis
kumšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kumšķis | kumšķi |
| Ģen. | kumšķa | kumšķu |
| Dat. | kumšķim | kumšķiem |
| Akuz. | kumšķi | kumšķus |
| Lok. | kumšķī | kumšķos |
1.Atsevišķs, neliels tuvu kopā saaudzis (augu, to daļu) kopums; arī kušķis.
1.1.Biezi saaudzis, arī savēlies (apmatojuma) kopums.
1.2.Neliels (piemēram, siena, salmu) kopums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Nē, es neesmu sniegs, – ierunājās putekļu kumšķis.
- Pie paša deguna vīdēja brūni puspelēks, nodzeltējis pērnās zāles kumšķis.
- Pļaviņā ap akmeni baltas, garspalvainas kazas plūca ziedošu pieneņu kumšķus.
- Klona grīda klāta savēlušamies putekļu un gružu kumšķiem un visādām drazām.
- Kad viņi vemj, tie bieži izvemj arī kaitīgos matu kumšķus.