kušināt1
kušināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | kušinu | kušinām | kušināju | kušinājām | kušināšu | kušināsim |
| 2. pers. | kušini | kušināt | kušināji | kušinājāt | kušināsi | kušināsiet, kušināsit |
| 3. pers. | kušina | kušināja | kušinās | |||
Pavēles izteiksme: kušini (vsk. 2. pers.), kušiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: kušinot (tag.), kušināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: kušinātu
Vajadzības izteiksme: jākušina
1.Mudināt (kādu) runāt, izturēties klusāk.
1.1.Apsaukt, mudināt (kādu) neteikt ko lieku, nevajadzīgu.
2.apvidvārds Mierināt, sakot "kuš, kuš!".
Avoti: MLVV, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mamma kušināja, lai bērns, tā esmu es, nedzird.
- Te citādāks skatījums par to, vai mazo pļāpu kušināt sabiedriskā vietā.
- Mūsu paziņas citos būrīšos nodūra skatienus, un daži sāka māsu kušināt.
- Bet ne jau tāpēc vectēva draugs pārstājis runāt un kušinājis arī viņu!
- Bet citi, iztraucētie, rājās un kušināja: “ Tā nevar!