Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ģeogrāfisko nosaukumu sintakses izpētē vislielāko ieguldījumu devis beļģu onomasts Villijs Langendonks ( Willy van Langendonck) ( Langendonck 2007), gan skatot galvenokārt to iekļaušanos kopvalodas sintaktiskajās struktūrās, nevis pētot sintaktiskos sakarus starp saliktu vietvārdu komponentiem.
- Konstatējot, ka sanskritā ir ārkārtīgi daudz šīs senās kopvalodas vārdu, kuru formas ir senākas, nekā mūsdienu indoeiropiešu valodās, 19. gadsimta vidū popularitāti guva hipotēze, ka visas indoeiropiešu valodas cēlušas no sanskrita, bet paši senie indoeiropieši Eiropā ieradušies no Indostānas pussalas.
- Kopējā uzskaitījumā minētas ne tikai vietvārdos sastopamās ģeogrāfiskās nomenklatūras leksēmas ( aptuveni 1200 apelatīvi), bet arī vārdi, kas atrodami tikai rakstu avotos vai vārdnīcās ( 486 apelatīvi), jo tie, būdami latviešu valodas apelatīvās leksikas sastāvdaļa, latviešu kopvalodā tiek lietoti, taču vietvārdu vākumos līdz šim nav fiksēti.
- Starp reģioniem visatšķirīgākā ģeogrāfiskā nomenklatūra ir Kurzemē – tai raksturīgas aptuveni 30 specifiskas leksēmas, kas nav sastopamas citos novados, turklāt lielākā daļa reljefa nomenklatūras vārdu, kas sastopami Latvijā, veido Vidzemes–Latgales, retāk Vidzemes–Zemgales–Latgales izoglosas, un tas nozīmē, ka Kurzemē vietvārdos bieži vien pat neizmanto kopvalodā sastopamos normētos paralēlnosaukumus ( tā, piemēram, Kurzemē praktiski nav vietvārdu ar apelatīvu pakalns, paugurs).
