kopguvums
kopguvums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kopguvums | kopguvumi |
| Ģen. | kopguvuma | kopguvumu |
| Dat. | kopguvumam | kopguvumiem |
| Akuz. | kopguvumu | kopguvumus |
| Lok. | kopguvumā | kopguvumos |
Tas, ko ir guvuši vairāki vai daudzi (kādā darbā, darbībā).
Avoti: LLVV