knābiens
knābiens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | knābiens | knābieni |
| Ģen. | knābiena | knābienu |
| Dat. | knābienam | knābieniem |
| Akuz. | knābienu | knābienus |
| Lok. | knābienā | knābienos |
Sitiens, cirtiens ar knābi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet, kad aizbraucam ciemos, jūtos briesmīgi, jo gaidu nākamo « knābienu».»
- Ja man kāds mēģinās knābt acī, tad es tiešām atbildēšu arī ar kādu knābienu)...
- Bet tas knābiens ir pastingrs.
- Virsmas seklā knābāšana — ar sekliem knābieniem akmeņtārtiņš izknābā augsni, atrodot kukaiņus, kas slēpjas pašā augsnes virskārtā.
- Katrs knābiens, katrs kodiens un dūriens sagādāja viņam neizturamas sāpes; uz mirkli apziņā atmirdzēja seši milzīgi burti — VIŅI IR — , bet beidzamais, ko viņš redzēja, bija kāds neradījums, kurš lēni slampāja, resno vēderu pa zāli vilkdams; neradījumam bija šķēpam līdzīgs dzelonis, no kura steidzīgi ritēja indes pilieni.