klakšķēt
klakšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klakšķu | klakšķam | klakšķēju | klakšķējām | klakšķēšu | klakšķēsim |
| 2. pers. | klakšķi | klakšķat | klakšķēji | klakšķējāt | klakšķēsi | klakšķēsiet, klakšķēsit |
| 3. pers. | klakšķ | klakšķēja | klakšķēs | |||
Pavēles izteiksme: klakšķi (vsk. 2. pers.), klakšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klakšķot (tag.), klakšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klakšķētu
Vajadzības izteiksme: jāklakšķ
Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piemēram, par nelieliem koka, arī metāla priekšmetiem, kas strauji saskaras vai atsitas pret ko cietu, par nelieliem iedarbinātiem mehānismiem); atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Atkal un atkal, kauliņu pēc klakšķošā kauliņa, visu laiku vienā un tai pašā veidā.
- Atkal klakšķēja fotoaparāti un zibēja zibspuldzes.
- Neviens vairs negribēja ne skaļi smieties, ne sarunāties, tikai pakavi klakšķēja pret ceļa granti vai mīksti plakšķēja pa kritušo lapu sarkanajiem palagiem.
- Nemieram pieaugot – viņas papēžiem klakšķot ātrāk, viņas balsī parādoties asākai notij: “ Beidziet spēlēties un taisieties, mums jāiet,” – pieaug arī mana nevēlēšanās tam paklausīt.
- Klēpjiem vidžu, klakšķu, treļļu un svilpju.