kaulājs
kaulājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kaulājs | kaulāji |
| Ģen. | kaulāja | kaulāju |
| Dat. | kaulājam | kaulājiem |
| Akuz. | kaulāju | kaulājus |
| Lok. | kaulājā | kaulājos |
Skelets – visi ķermeņa (vai kādas ķermeņa daļas) kauli kopā ar skrimšļiem un saitēm.
Avoti: CaF
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un tagad viņa iepriecas objekts karājas egles zarā, dvako septembra saulē, izstiepies tik taisns un garš, ka stīvās pakaļkājas sniedzas gandrīz līdz zemei, un mušas griežas ap melni atplesto muti, treknas un spīdīgi zaļas līķenes riņķo un spieto apkārt, jo tas, kas šeit karājas kaprona cilpā, ir viņu daļa, un maz pamazām viņas te arī nokops visu līdz baltam kaulājam, līdz kailam ģiltenim, ja vien nepasteigsies vārnas un kraukļi un neņems savu tiesu.
- Viss pamazām sev vilka pāri sniega segu līdz zodam, atieza zobus un kaulājus — stinga un stājās laiks, — Brige vairs negribēja nevienā iemīlēties, nevienā.
- Ideāli lielajam avotiņam jābūt līdz ar kaulāja ( galvaskausa kaula) līmeni, ne iegrimušam uz iekšu, ne izspīlētam uz āru.
- Ja mazais ir nemierīgs, slikti guļ, daudz raud, avotiņš vairāk izspīlējas, paceļoties nedaudz virs kaulāja līmeņa, jo palielinās galvas iekšējais spiediens.