kaukoņa
kaukoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kaukoņa | kaukoņas |
| Ģen. | kaukoņas | kaukoņu |
| Dat. | kaukoņai | kaukoņām |
| Akuz. | kaukoņu | kaukoņas |
| Lok. | kaukoņā | kaukoņās |
3.apvidvārds Tas, kas kauc; raudulīgs cilvēks.
Avoti: LLVV, SiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vilkacis ievelk galvu plecos, un no viņa rīkles atskan šaušalīga kaukoņa.
- Ne atsevišķu koku troksnis, bet kopēja kaukoņa.
- Kaut kas starp ķēžu žļerkstoņu un dzīvnieka kaukoņu.
- Jutīgākie dzird granātu kaukoņu un saprot, cik nospiedošs ir klusums starp diviem šāvieniem.