kaicums
kaicums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kaicums | kaicumi |
| Ģen. | kaicuma | kaicumu |
| Dat. | kaicumam | kaicumiem |
| Akuz. | kaicumu | kaicumus |
| Lok. | kaicumā | kaicumos |
1.Sprukstiņš, vējagrābslis, nemierīgs cilvēks.
2.Savienojumā "garš kā kaicums" – saka par garu cilvēku.
Avoti: KV, EH