kašņāt
kašņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | kašņāju | kašņājam | kašņāju | kašņājām | kašņāšu | kašņāsim |
| 2. pers. | kašņā | kašņājat | kašņāji | kašņājāt | kašņāsi | kašņāsiet, kašņāsit |
| 3. pers. | kašņā | kašņāja | kašņās | |||
Pavēles izteiksme: kašņā (vsk. 2. pers.), kašņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: kašņājot (tag.), kašņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: kašņātu
Vajadzības izteiksme: jākašņā
1.Vairākkārt skarot (ko irdenu, piemēram, zemi, smiltis), virzīt, svaidīt (to) uz dažādām pusēm; arī kārpīt1.
1.1.Vairākkārt skart ko irdenu, piemēram, zemi, smiltis, lai dabūtu (ko) ārā.
1.2.Vairākkārt skarot (ko irdenu, piemēram, smilšu kaudzi), jaukt (to), arī iznīcināt (ko tajā).
2.Vairākkārt skarot ko irdenu, piemēram, zemi, smiltis, veidot (ko) tajā; arī kārpīt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Monika par viņu runām nelikās ne zinis, kašņāja tik smiltis.
- Tā rok un kašņā augsni meklējot sēklas un kukaiņus.
- Viņa sprauslāšana kļuva skaļāka, dzeloņotā mugura savilkās kūkumā, kājas kašņāja zemi.
- Tad nemierīgi ieķiukstējās un sāka ar ķepu kašņāt smiltis.
- Taisnība, tagad Ķīpsalas dārzus kašņā nevis večiņas,