kūsa
Lietojuma biežums :
kūsa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kūsa | kūsas |
| Ģen. | kūsas | kūsu |
| Dat. | kūsai | kūsām |
| Akuz. | kūsu | kūsas |
| Lok. | kūsā | kūsās |
Kaunuma mati.
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad izlasi man no kūsas utis!
- Lolita bija galīgi apdullusi, viņas maziņās krūtis bija sakodītas, kūsas matiņi riebīgi pieķepējušies ar spermu.
- Stadņuks lēnām sniecās ar rokām pie manas kājstarpes, stulbi irgodamies un zobus sūkādams, bet es slepus žņaudzīju durkļa spalu un klusi atkārtoju: tagad, kad viņa pirksti sasniegs dzimumzīmi uz ciskas, tagad, kad viņš pieskarsies kūsas trīsstūrim, tagad, kad viņš iekārē saņems saujā šo kūsu, tagad jau būs viss; bet dūšu es saņēmu tad, kad viņš sāka atpogāt bikses, uz mirkli viņa rokas bija aizņemtas, un es dūru — es negrozīju durkļa skaldnes pret gaismu, nebiedēju un nebrīdināju, dūru uzreiz, vietu nemeklēdama, ja būtu trāpījusi labāk, Stadņuks nekad vairs nebūtu žņaudzis kaķus; nāk prātā, Ģedka pirmoreiz mani mēģināja paņemt pa daļai ar varu un zaudēja valodu, ieraudzījis man rokā durkli ar trīsskaldņu asmeni, kuram uzraksts SACRUM uz katras skaldnes, es to biju izvilkusi netīšām, neko nedomādama un neko negrasīdamās darīt, šajā mirklī tas gluži vienkārši bija manas rokas turpinājums, kā bitei dzelonis — nešķirama miesas daļa, bet Ģedka tā apjuka, ka šajā vakarā neko vairs nebija spējīgs izdarīt.
- Mani paceļ, nogāž četrrāpu, augums pavisam kā lupata, visi muskuļi ļengani, esmu mierīga kā līķis, domas trulas, cik labi, ka man iegāza pa kaklu, oi, man tūlīt noies, saka Dolbijs, pagriezusi galvu, es viņu redzu, viņš sēž uz krēsla, man grūžas virsū un ietēmē manī Žilviniņš, ar gurniem jūtu viņa gurnus, ar dibenu — viņa kūsas matiņus un — ai, gandrīz nemaz nesāp, cik bezpalīdzīgi mierīgi es domāju, bet varbūt es vispār vairs nedomāju, tikai mēģinu ērtāk novietot plecu, lai tā nesāp, tikai dzirdu savus pirdienus, uzožu divkāršus izgarojumus — no savas priekšas un pakaļas; tā nav patiesība, tā nevar būt patiesība, es miršu, tas ir murgs, gandrīz nemaz nesāp, tikai pretīgi un nepatīkami, nē, tas nenotiek īstenībā, manis šeit nav, nav, nav, stipri sūrst tūplis, bet vai nu tas ir svarīgi — esmu jau mirusi, mani izjāj pūķis, pēc tam arī es pati pārvērtīšos par pūķi.
- Un es vēroju, kā viņas ķermenis kļuva slapjš – kā ūdens piles uz tā krājās, kā ūdens pērles mirguļoja melnā kūsas cekulī.