kūkums
kūkums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kūkums | kūkumi |
| Ģen. | kūkuma | kūkumu |
| Dat. | kūkumam | kūkumiem |
| Akuz. | kūkumu | kūkumus |
| Lok. | kūkumā | kūkumos |
1.Īslaicīgs muguras izliekums uz āru (cilvēkam vai dzīvniekam), plecu saliekums (cilvēkam).
Stabili vārdu savienojumiMest kūkumu; sliet kūkumu; celt kūkumu.
- Mest kūkumu; sliet kūkumu; celt kūkumu; mesties kūkumā kolokācija — liekt muguru uz augšu (par dzīvniekiem, parasti par kaķi)
- Samesties kūkumā — saliekt muguru
- Uzmest kūkumu; uzcelt kūkumu; sasliet kūkumu; sacelt kūkumu; samest kūkumu frazēma — 1. Saliekt, izliekt muguru (bieži par dzīvniekiem)2. sarunvaloda Apvainoties
1.1.Šāds izliekums, saliekums, kas radies deformācijas rezultātā.
1.2.Kaula izliekums uz āru (degunam).
2.Izliekums (kalnam, zemes virsmai), paaugstinājums, izcilnis (zemes virsmā).
2.1.Izliekums, izliekta virsma (piemēram, priekšmetam).
3.Nelīdzenums, pacēlums, grumbulis (kā virsmā).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Selma nodrebināja plecus, uzmeta kūkumu un griezās uz māju pusi.
- Sākumā likās – akmens kūkums, kustības apjucis un ūdenszāļu kažokā.
- Līdzenais lauks ceļa labajā pusē uzmet kūkumu kā cīniņam gatavs zvērs.
- Visu pateic vecīgā gaita, kūkums un pelēkais kamzolis mugurā. “
- Nagi ir plāni un dabīgi, bez kūkumiem, uzkalniņiem;