kūkums
kūkums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kūkums | kūkumi |
| Ģen. | kūkuma | kūkumu |
| Dat. | kūkumam | kūkumiem |
| Akuz. | kūkumu | kūkumus |
| Lok. | kūkumā | kūkumos |
1.Īslaicīgs muguras izliekums uz āru (cilvēkam vai dzīvniekam), plecu saliekums (cilvēkam).
Stabili vārdu savienojumi(Sa)celt (arī (uz)celt, (sa)sliet) kūkumu.
- (Sa)celt (arī (uz)celt, (sa)sliet) kūkumu — (iz)liekt muguru (parasti par dzīvniekiem)
- (Sa)mesties kūkumā, retāk (sa)mest kūkumu — (sa)liekt muguru
- (Uz)mest kūkumu — (sa)liekt, izliekt muguru
1.1.Šāds izliekums, saliekums, kas radies deformācijas rezultātā.
1.2.Kaula izliekums uz āru (degunam).
2.Izliekums (kalnam, zemes virsmai), paaugstinājums, izcilnis (zemes virsmā).
2.1.Izliekums, izliekta virsma (piemēram, priekšmetam).
3.Nelīdzenums, pacēlums, grumbulis (kā virsmā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Selma nodrebināja plecus, uzmeta kūkumu un griezās uz māju pusi.
- Sākumā likās – akmens kūkums, kustības apjucis un ūdenszāļu kažokā.
- Līdzenais lauks ceļa labajā pusē uzmet kūkumu kā cīniņam gatavs zvērs.
- Visu pateic vecīgā gaita, kūkums un pelēkais kamzolis mugurā. “
- Nagi ir plāni un dabīgi, bez kūkumiem, uzkalniņiem;