jaunreālisms
jaunreālisms
1.Tēlotājas mākslas (gk. glezniecības un grafikas) virziens 20. gs. 20.-30. gados, kas radās kā pretreakcija modernisma virzienu abstrahējošajām tendencēm, tā bija kā atgriešanās pie vizuālās realitātes tēlojuma, mazinot formālo elementu nozīmi.
2.Rakstniecībā atgriešanās pie dabas, cilvēka un viņa reālās dzīves, kad dzīves noliedzējs simbolisms bija zaudējis pamatu 20. gs. sākumā; apzīmē 19. gs. pēdējās puses reālisma un naturālisma tālāku attīstību un augstāku pakāpi.
Avoti: LE1, KV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Termins “ jaunreālisms” šajā ziņā labāk raksturo šo plašo mākslas fenomenu.
- Latvijas un arī Austrumeiropas šā posma mākslas apzīmēšanai nereti tika lietots termins “ jaunreālisms”.
- Tēla emocionālā noslēgtība un sastingusī poza šajā pašportretā tomēr skaidri liecina par jaunreālisma iezīmju klātbūtni.
- Sākot ar 20. gs. 20. gadu vidu, Beļcovas mākslā parādās un tālāk pastiprinās jaunreālisma iezīmes.
- Pieminami arī daži nelieli zīmējumi un skices, kuri veido savdabīgu fonu minētajiem Aleksandras Beļcovas jaunreālisma šedevriem.