jēlnadzis
jēlnadzis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | jēlnadzis | jēlnadži |
| Ģen. | jēlnadža | jēlnadžu |
| Dat. | jēlnadzim | jēlnadžiem |
| Akuz. | jēlnadzi | jēlnadžus |
| Lok. | jēlnadzī | jēlnadžos |
1.Tāds, kas bailīgi, vārīgiem pirkstiem ķeras pie darba; gļēvnadzis.
1.1.Cilvēks, kura rokām, pirkstiem trūkst muskuļu spraiguma.
Avoti: LE, SiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mērglis, pakulpuika, jēlnadzis!
- Citām nav augu dienu jāklausās, ka jēlnadzis, lēvurs un kauns ļaudīs vest!
- Bille, jau šķēres rokā ņemdama, zināja, ka viņa tāds lēvurs un jēlnadzis vien ir, nekas viņai neiznāks un nevar iznākt.
- Pirksti svils, noķepēs, mizas lips pie naža atpakaļ, pie naža un rokām, un vecāmāte pukstēs, ka visi māk mizot kā cilvēki, tikai tas jēlnadzis ne sitams, izraus Billei nazi un samizos pati.