iztīt
iztīt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iztinu | iztinam | iztinu | iztinām | iztīšu | iztīsim |
| 2. pers. | iztin | iztinat | iztini | iztināt | iztīsi | iztīsiet, iztīsit |
| 3. pers. | iztin | iztina | iztīs | |||
Pavēles izteiksme: iztin (vsk. 2. pers.), iztiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iztinot (tag.), iztīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iztītu
Vajadzības izteiksme: jāiztin
1.Tinot vaļā, atsegt, atbrīvot (no ietinuma).
2.Izritināt, atritināt (ko saritinātu).
3.Tinot izlietot (daudz vai visu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Satīto rullīti iztin no bambusa paklājiņa un novieto uz virtuves dēlīša.
- atnesot, piemēram, sieru mājās, to vajadzētu uzreiz iztīt.
- Iztinu puķīti un sniedzu viņai, teikdama dažus tradicionālus apsveikuma vārdus.
- Dēls atknibināja galos aizlocīto papīru, iztina dāvanu un brīdi sastinga.
- Iegājusi vannas istabā, viņa iztin matu ruļļus un kārtīgi saliek mazajā somiņā.