izpurt
izpurt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izpurstu | izpurstam | izpuru, izpūru | izpurām, izpūrām | izpuršu | izpursim |
| 2. pers. | izpursti | izpurstat | izpuri, izpūri | izpurāt, izpūrāt | izpursi | izpursiet, izpursit |
| 3. pers. | izpurst | izpura, izpūra | izpurs | |||
Pavēles izteiksme: izpursti (vsk. 2. pers.), izpurstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izpurstot (tag.), izpuršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izpurtu
Vajadzības izteiksme: jāizpurst
1.Izspurt1.
2.Izspurt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dzīvnieks izskatījās novājējis: mugurkauls izspiedies, spalva izpūrusi.”
- Pankroka meitenes lellīšu kleitās, izteiksmīgu meikapu un izpūrušiem matiem izmēģināja veiksmi uz skatuves.
- Valkāju bikses ar “ štrumbantēm”, mati — izpūruši,” stāsta jubilāre.
- ” saminstinās Jēkabs Laimīgais un, nespēdams uzreiz atrast īstos vārdus, kasa izpūrušo matu ērkuli.
- Reiz Iekšrīgā uz ielas viņa ieraudzīja puisi ar tādu pašu gaišu, izpūrušu matu cekulu kā Matīsam.