izkomandēt
izkomandēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izkomandēju | izkomandējam | izkomandēju | izkomandējām | izkomandēšu | izkomandēsim |
| 2. pers. | izkomandē | izkomandējat | izkomandēji | izkomandējāt | izkomandēsi | izkomandēsiet, izkomandēsit |
| 3. pers. | izkomandē | izkomandēja | izkomandēs | |||
Pavēles izteiksme: izkomandē (vsk. 2. pers.), izkomandējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkomandējot (tag.), izkomandēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkomandētu
Vajadzības izteiksme: jāizkomandē
Izrīkot (parasti kundziski, uzstājīgi).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kā jūs, tāds jauns meitēns, tos vīrus varat izkomandēt?
- Tas tāpēc, ka viņam patīk visus izkomandēt, nolikt pie vietas.
- Paskaidrošu, tas ir bērns, kuru parasti drausmīgi izlutina vai drausmīgi izkomandē.
- Labs priekšnieks pats nedara neko, bet prot visus izkomandēt,» smejot skaidro jubilārs.
- Pēc tam aprāvos, jo būtībā izkomandēju citu bērnu, vai man bija tiesības?