izkakāt
izkakāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izkakāju | izkakājam | izkakāju | izkakājām | izkakāšu | izkakāsim |
| 2. pers. | izkakā | izkakājat | izkakāji | izkakājāt | izkakāsi | izkakāsiet, izkakāsit |
| 3. pers. | izkakā | izkakāja | izkakās | |||
Pavēles izteiksme: izkakā (vsk. 2. pers.), izkakājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkakājot (tag.), izkakāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkakātu
Vajadzības izteiksme: jāizkakā
Izdalīt ar izkārnījumiem.
Avoti: MLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Homo lithuanicus, burtiski, nav spējīgs patiesību pat izkakāt.
- Ja zarnas kārtībā, izkakāšot laukā, un viss.
- – Es gan biju pārliecināta, ka bērnus izkakā.
- – Viņas izkakā, – beidzot viņš izmoka.
- “Viņš varētu to vīru norīt un tūlīt izkakāt laukā, tie nu gan būtu joki!”