izbrēkt
izbrēkt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izbrēcu | izbrēcam | izbrēcu | izbrēcām | izbrēkšu | izbrēksim |
| 2. pers. | izbrēc | izbrēcat | izbrēci | izbrēcāt | izbrēksi | izbrēksiet, izbrēksit |
| 3. pers. | izbrēc | izbrēca | izbrēks | |||
Pavēles izteiksme: izbrēc (vsk. 2. pers.), izbrēciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izbrēcot (tag.), izbrēkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izbrēktu
Vajadzības izteiksme: jāizbrēc
Skaļi, neapvaldīti, arī izmisīgi izkliegt; raudot izkliegt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nespēju izbrēkt un nodabūt no sevis nost.
- ” Viņš vēlējās norunāt nost pieredzēto, izbrēkt kādā melnā dzelmē, un vārdi žņaudza kaklu.
- Neizdvesis ne skaņas, vilks nogāzās no paugura un tikai lejaspusē palēcās gaisā un izbrēca šaušalīgu gaudienu.
- Izteikt neizsakāmo, izbrēkt neiesakāmo.
- Tad gan avīzēm bijis ko nenorakstīties un izbrēkt pa pasauli par austrumeiropiešu, it sevišķi baltiešu sieviešu netiklību.