izčakarēt
Lietojuma biežums :
izčakarēt 2. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, transitīvs
Locīšana
2.sarunvaloda Izbojāt; izmantojot naivāka cilvēka ticību citu godīgumam, ļaunprātīgi vai netīši sabojāt kādu lietu vai izjaukt plānus.
Avoti: LLVV, SLG
Korpusa piemēri