interpretīvisms
interpretīvisms
Viena no 20. gs. paradigmām sociālajās zinātnēs; tās veidošanos saista ar Maksa Vēbera pozitīvisma kritiku; attiecas uz epistemoloģiju un teorijām, kuras uzsver izpratnes un interpretācijas ciešo saisti un sabiedrības izpēti, kas sakņota cilvēku dzīvespasaules un subjektīvās nozīmes interpretācijā.
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Fenomenogrāfiju pamato interpretīvisma pētnieciskā paradigma, tāpēc pētījumi visbiežāk ir kvalitatīvi, bet ne kvantitatīvi orientēti ( Ireland et al., 2009).
- Pētījuma metodoloģiskais dizains: 1) interpretīvisms kā pētnieciskā paradigma – pētījums, kas veikts šajā paradigmā, pēta cilvēku subjektīvo izpratni, pieredzi, interpretācijas un konstruētās nozīmes ( meanings) par pētāmo parādību ( Creswell, 2009); 2) kvalitatīvais pētījums, lai atklātu nozīmes, kuras cilvēki piešķir sociālām parādībām jeb fenomeniem sociālā realitātē ( Creswell, 2009); 3) fenomenogrāfijas pieeja – empīriska pētniecības pieeja pedagoģijā, kuras mērķis ir identificēt, aprakstīt, kategorizēt un klasificēt kvalitatīvi dažādos veidus, kādos cilvēki konceptualizē apkārtējās pasaules fenomenus ( Marton, 1986).
- Metodoloģiski, tā principi visbiežāk kontrastē tām pieejām, kas uzsvaru liek uz " mikro" līmeni, piemēram, interpretīvisms vai simboliskais interakcionisms.
- Pieņemot, ka cilvēku sociālo dzīvi var saprast tikai no tās “ iekšienes”, interpretīvisms fokusējas uz cilvēku subjektīvo pieredzi par dažādiem sociāliem fenomeniem un šīs pieredzes padziļinātu izpēti.