institucionālisms
institucionālisms
20. gs. sākumā radies politiskās ekonomijas virziens, it īpaši ASV, kurā dominē atziņa, ka nepieciešama valsts regulējoša iejaukšanās ekonomikā, un uzsvērts, cik liela loma ekonomikā ir sociālām, politiskām un ekonomiskām institūcijām.
Avoti: SV99
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 20. gs. 80. un 90. gados politiskais institucionālisms Rietumeiropā, ASV, Kanādā, Japānā strauji attīstījās.
- Politiskais institucionālisms analizēts amerikāņu sociologa Filipa Selznika grāmatā “ Tenesijas ielejas pārvaldes institūcijas..” ( Selznick, 1949).
- 80. gados socioloģiskā institucionālisma attīstību turpināja amerikāņu sociologi Pols DiMadžio un Volters Pauels ( DiMaggio & Powell, 1983), kuri izstrādāja institucionālā izomorfisma un organizāciju lauka koncepciju.
- Ir izšķiramas vairākas pieejas politikas pētniecībā kā zinātņu nozarē, piemēram, politiskā filozofija – normatīvā pieeja, kā arī empīriskā pieeja, kuras ietvaros pēta institūcijas un struktūras ( institucionālisms), uzvedības analīze ( biheiviorisms, racionālās izvēles teorija) un citas pētniecības pieejas.
- Tās ietver socioloģiskā lauka teoriju, jauno institucionālismu, sociālos tīklus, sociālo identitāti, sociālo un kultūras kapitālu, kultūras kognatīvās teorijas un resursu mobilizēšanu.