ietrunēt
ietrunēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ietrunu | ietrunam | ietrunēju | ietrunējām | ietrunēšu | ietrunēsim |
| 2. pers. | ietruni | ietrunat | ietrunēji | ietrunējāt | ietrunēsi | ietrunēsiet, ietrunēsit |
| 3. pers. | ietrun | ietrunēja | ietrunēs | |||
Pavēles izteiksme: ietruni (vsk. 2. pers.), ietruniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ietrunot (tag.), ietrunēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ietrunētu
Vajadzības izteiksme: jāietrun
Mazliet, arī vietumis satrunēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Baļķi bija krietni iegrimuši purvainajā zemē, ietrunējuši, šur tur vispār izdrupuši robi.
- Kad pieklauvēju, krāsas atlupumi uz ietrunējušajiem durvju dēļiem ietrīsējās; ārsienas augšmalā mūrī bija pavērusies bīstami plata plaisa.
- Viens bija pavisam izlūzis no ietrunējušā kāta, bet pārējiem zari tā izretinājušies, ka nekāda siena grābšana ar tiem vairs nesanāca.
- Salīdzinot pilsētas un lauku jauniešus, pirmos „ Zemgales Balss” publicisti raksturoja kā „ ietrunējušu stādu”, kamēr lauku jauniešus kā pilnīgu pretstatu tikumiski ētiskajā ziņā.
- Tušs uzreiz saprata, kas par klizmu gadījusies, — rati smagi, zvans savu simt vai pat divsimt pudu svarā, tiltiņš taisīts pirms daudziem gadiem un jau ietrunējis, plankas no lielā svara bija lūzušas, un ritenis ieslīdējis spraugā, sasverot ratus uz vienu pusi.