iepīkt
iepīkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iepīkstu | iepīkstam | iepīku | iepīkām | iepīkšu | iepīksim |
| 2. pers. | iepīksti | iepīkstat | iepīki | iepīkāt | iepīksi | iepīksiet, iepīksit |
| 3. pers. | iepīkst | iepīka | iepīks | |||
Pavēles izteiksme: iepīksti (vsk. 2. pers.), iepīkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iepīkstot (tag.), iepīkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iepīktu
Vajadzības izteiksme: jāiepīkst
Mazliet sapīkt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pūce noklausījās un iepīkusi atteica: " Peles, jūs man uzdodat nepareizu jautājumu.
- To darīdams, viņš bija tāds kā iepīcis.
- Zeltiņš iepīcis un galīgi nav runājams , tāpēc mēs ar Ilguci divatā dodamies apraudzīt Volhovas nomali
- - Vanags atsaucās iepīcis, it kā viņu pašu turētu par meli.
- Iepīkstu, jo vējš krietni plucina, tiklīdz apstājos, uzreiz ir auksti!