ielīkt1
ielīkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ielīkstu | ielīkstam | ielīku | ielīkām | ielīkšu | ielīksim |
| 2. pers. | ielīksti | ielīkstat | ielīki | ielīkāt | ielīksi | ielīksiet, ielīksit |
| 3. pers. | ielīkst | ielīka | ielīks | |||
Pavēles izteiksme: ielīksti (vsk. 2. pers.), ielīkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ielīkstot (tag.), ielīkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ielīktu
Vajadzības izteiksme: jāielīkst
1.Mazliet ieliekties, parasti uz iekšu.
2.Ieliekties (kur iekšā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lielu mantu iekrājušas nebija, izņemot grāmatu sekcijas ielīkušiem plauktiem.
- Kaimiņiem bija rožābele, un rudeņos tās zari ielīka arī mūsu sētā.
- Tad viņa paņem slauceni un, viegli mugurā ielīkusi, dodas uz māju.
- Pudele, glāzes un sejas zem ielīkušām sijām — Jevdokija, Irma un Antonija.
- Vecie māju mūri no daudzo gadu smaguma ielīkuši.