huņņi vēsturisks
hunnis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | hunnis | huņņi |
| Ģen. | huņņa | huņņu |
| Dat. | hunnim | huņņiem |
| Akuz. | hunni | huņņus |
| Lok. | hunnī | huņņos |
hunniete sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | hunniete | hunnietes |
| Ģen. | hunnietes | hunniešu |
| Dat. | hunnietei | hunnietēm |
| Akuz. | hunnieti | hunnietes |
| Lok. | hunnietē | hunnietēs |
1.formā: daudzskaitlis Tjurku klejotāju ciltis, kas 4. gadsimtā no Āzijas ielauzās Eiropā.
2.arī formā: vienskaitlis Šo cilšu piederīgais.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Baltu teritorijas skāra gotu iebrukumi un postīja huņņu un sarmatiešu ordas.
- Neviens netraucēja atnākušajiem huņņiem pārcelties pāri upei, uzceļot koka tiltus.
- Tā sākas ar skitu-sarmatu kultūru un beidzot ar alāniem un huņņiem.
- IV gs. huņņu spiediena rezultātā rietumgoti šķērsoja Donavu un apmetās Mēzijā.