gurdums
gurdums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | gurdums | gurdumi |
| Ģen. | gurduma | gurdumu |
| Dat. | gurdumam | gurdumiem |
| Akuz. | gurdumu | gurdumus |
| Lok. | gurdumā | gurdumos |
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
- Slinkajā pēcpusdienas gurdumā neviļus esmu iemigusi vaļējām acīm.
- Ar acīm iezīžoties svešās aizslēptajā sejā, Oto pārņēma smacējoši smags gurdums.
- Kolīdz vilcienam apmainīja riteņus un tas šķērsoja dzeloņstiepļu robežu, aiz kuras beidzās draudzīgā un puslīdz pazīstamā sociālisma pasaule un sākās mežonīgā kapitālisma biežņa, Evu sagrāba bailes; kopš pirmajām pamatskolas klasēm viņa zināja, ka aiz ārējā spožuma slēpjas bads, trūkums un noziedzība; vienīgā vieta, kur viņa jutās puslīdz drošībā, bija olimpiskais baseins un ģērbtuves, kas bija gandrīz tādas pašas kā citviet; varbūt tīrākas, baltākas un smaržīgākas; tomēr svētlaimīgais gurdums, kas iezagās ķermenī pēc treniņa, stāvot karstā dušā un ļaujoties neskaitāmu sīku straumīšu triecieniem,
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.