glumēt
glumēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | glumēju | glumējam | glumēju | glumējām | glumēšu | glumēsim |
| 2. pers. | glumē | glumējat | glumēji | glumējāt | glumēsi | glumēsiet, glumēsit |
| 3. pers. | glumē | glumēja | glumēs | |||
Pavēles izteiksme: glumē (vsk. 2. pers.), glumējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: glumējot (tag.), glumēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: glumētu
Vajadzības izteiksme: jāglumē
1.Kļūt glumam (1).
2.Kļūt glumam (2).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kļavu sula jādzer svaiga, jo tā nevis rūgst, bet glumē.
- Ja desiņa no taupīšanas sāks glumēt, to nomazgās ar sodu un paceps.
- Kļavu sulas jādzer svaigas, jo tās nevis rūgst, bet glumē.
- Kļavu sulas jādzer svaigas, jo tās nevis rūgst, bet glumē, raksta laikraksts.
- Jau vēstīts, ka kļavu sulas labāk izdzert svaigas, jo tās nevis rūgst kā bērzu sulas, bet glumē.