glicīnija
Lietojuma biežums :
glicīnija sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; joma: botānika
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | glicīnija | glicīnijas |
| Ģen. | glicīnijas | glicīniju |
| Dat. | glicīnijai | glicīnijām |
| Akuz. | glicīniju | glicīnijas |
| Lok. | glicīnijā | glicīnijās |
1.formā: daudzskaitlis Pākšaugu dzimtas ģints (“Wisteria”).
2.Šīs ģints suga (“Wisteria sinensis”), dekoratīvs vīteņaugs ar smaržīgiem ziliem ziediem ķekaros; Ķīnas vistērija.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kā sausserdis apskauju durvju stenderes, kā rožukrūms ielaižu nagus kādam miesā, kā glicīnija vijos pa terasēm grūti aizsniedzamās vietās.
- Vistērijas jeb glicīnijas ir viens no skaistākajiem ziedošajiem vīteņaugiem, kuram ir saldi smaržojoši ziedu ķekari dažādās krāsās - balti, gaiši zili, violeti, lillā, rozā vai purpursarkani.
- Pavasara apģērbu kolekcijās ziedu karalienes ir lielas krizantēmas un rozes, peonijas, frēzijas, glicīnijas, kā arī tieši pretēju - naivu efektu radošās sīku lauku puķīšu un punktiņu apdrukas.
- Tulpes te čukstēja vispieklusinātākajos blāvganos, pelēkos, dzeltenos, sārtenos, rūsganos, zilgos un zalgos pustoņos, te kliedza ar dzeltenu, oranžu, sarkanu, purpurainu un melnu muti, mēļajā reibonī ģība ceriņi, debeszilām balsīm debesīm kaut ko stāstīja neaizmirstules, nobārstījušās varavīkšņainām rasas lāsēm, trakoja rozes, cinobru šļāca amarillis, ziloja vārie pļavu zvaniņi, pieticīgi šūpojās brūnās niedres un smilgas, liecās smaragdzaļās papardes, plīvoja ģipseņu dūmaka, kā saulrieta mākoņi peldēja glicīniju un rododendru pušķi, līksmoja gluži kā klauna tērps raibās prīmulas, izplatīdamas apburošu dzestrumu, baloja kreimenes un anemones, pēc dzejniekiem ilgojās ēdelveisi, kā ar ķīniešu tušu gleznotas, laistījās skalbes, dzīļu ultramarīnu uzdvašoja hiacintes, klaigāja zeltainās narcises un aristokrātiskā mierā stāvēja orhidejas.
- — Un geji žilbinošos baznīctorņos kāpj un iekāpj debesīs ar sievām kopā, tām delnās krusti norautie pār kancelēm kā apgānītiem kapiem mirdz, un svētmaizi kā rīvmaizi tie pāri laukiem bārsta, un Fuko svārsta stāsti tumšām dvēselēm kā glicīnijas zied — ja vien tās vispār spējīgas ir plaukt un ziedēt — Apčī!