gārguļot1
gārguļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | gārguļoju | gārguļojam | gārguļoju | gārguļojām | gārguļošu | gārguļosim |
| 2. pers. | gārguļo | gārguļojat | gārguļoji | gārguļojāt | gārguļosi | gārguļosiet, gārguļosit |
| 3. pers. | gārguļo | gārguļoja | gārguļos | |||
Pavēles izteiksme: gārguļo (vsk. 2. pers.), gārguļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: gārguļojot (tag.), gārguļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: gārguļotu
Vajadzības izteiksme: jāgārguļo
Radīt (elpošanas orgānos) gārdzošu troksni; atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Gārguļojošie mirstošā lopiņa krācieni, liekas, jūs varēja pataisīt trakus.
- No tūskas viņam piepampušas kājas, un viņš tik tikko spēj kustēties, kauli izspiedušies uz visām pusēm, plaušas gārguļo, rokas trīc, no deguna bez stājas sūcas dzidrs slapjums, un mazs pilieniņš mūždien nokarājies tā galā.
- Brigita brēca tik ilgi, kamēr balss pavisam aizvilkās un sāka gārguļot.