fontanžs
Lietojuma biežums :
fontanžs
Baroka laikmetā — augsta, vairākstāvīga dāmu galvasrota no muslīna, mežģīnēm un lentēm uz stiepļu karkasa; bija modē 1680.-1720. g.
Avoti: SV08
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jo, lai arī abi bija daiļi, izskatīgi, sevišķi jau tas vīrietis, Jons Izidors Norvaiša, glītā huzāru rotmistra uniformā ar zelta apšuvēm un zeltainiem, cirtainiem matiem, tik kupliem, ka mierīgi varēja iztikt bez parūkas, kas pieklātos viņa rangam, ar skaistiem vaibstiem, biezām, jutekliskām lūpām un siltām brūnām acīm, kuras, šķiet, glāstīja visu, kam pārslīdēja viņa skatiens, – visu, tikai ne savu sievu, kura arī nepavisam nebija neglītene, arī daiļa, pelēki zaļganām acīm un rūpīgi veidotu sasuku, ar moderni savirpinātām cirtām uz pieres un augstu mežģīņu fontanžu, tērpusies ikdienišķā, taču pēc modes pašūtā, balodainā tafta kleitā un istabas apmetnī, un kura būtu bijusi pavisam skaista sieviete, ja tikai starp uzacīm jau nebūtu ievilkusies stāva rieva un ja lūpu kaktiņi nebūtu nosvērušies lejup, vēstot par iesīkstējušu īgnumu, kas vēl nav rotājis nevienu sievieti pasaulē.
- ka Visuvarenais nezin kāpēc lems tā, ka tagad sarkanmatē ieskatīsies garlaicības māktais Bironta kungs; kur, kad un kā tas bija gadījies, Āronam Gordonam bija liela mīkla, taču viens bija skaidrs – tagad jaunkundzei bija pielūdzējs, kurš šķita vēl jo valdzinošāks, jo slēpās zem maskas ar visiem saviem augoņiem, čūlām un citādām Veneras bučām un vētrainās dzīves pēdām, un tā naivā, rudā aitiņa, kas sēdēja, ieslodzīta karantīnā, un jau neizturami ilgu laiku nebija spērusi ne soli ārpus mājām – pat uz baznīcu vai pie ārsta ne, tagad gaidīja desmito stundu, kad gaišā dienas laikā zem viņas logiem itin kā netīšām uzradās vientulīgs stāvs ar garu ādas apmetni, virs kura rēgojās melna ādas maska ar kraukļa knābi, un katru dienu tai pašā laikā viņa itin kā netīšām sēdēja pie loga ar lūgšanu grāmatu, ar muslīna lakatiņu, kas sakrustots pār baltu izgriezumu un mazām, neuzplaukušiem pumpuriem līdzīgām krūtīm, ar caurspīdīgu aubi un sagurušu, mazliet sāņus nošķiebušos fontanžu, kas spītīgi slējās šī mēra posta vidū, un no fontanža izlīdušās nepaklausīgās sarkano matu sprogas šķita esam vienīgais dzīvības apliecinājums šīs ainas slimīgajā bālumā un baltumā, – protams, ja neskaitīsim sārtos satraukuma plankumus, kas izsitās viņai uz krūtīm, tikko tas svešinieks parādījās ielas pretējā pusē, lai gan Ārons Gordons nešaubīdamies bija gatavs saderēt: ja nebūtu mēra, aizlieguma iziet no mājām un nāvīgās garlaicības,