folvarks
Lietojuma biežums :
folvarks vēsturisks
Pusmuiža Latgalē 18. un 19. gs.; vairākas šādas pusmuižas piederēja dominikāņu klosterim.
Avoti: JkV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Rekovas pusmuiža jeb folvarka piederēja Šķilbēnu muižai.
- 1909. gadā Jānis Ločmelis organizēja apkārt dzīvojošos zemniekus kooperatīvā veidā folvarku atpirkt, pēc kuras nopirkšanas Ločmeļu ģimene ieguva savā īpašumā Rekovas centru.
- Taču tolaik viņi bija turīga ģimene, un pamatīgi bija kaut vai ienākumi par tabaku, ko nelaiķa Norvaiša audzēja Titoņos, jo, veikli izmantodams spraugu likumdošanā un to, ka privilēģija vēl nevienam nav piešķirta, viņš ne tikai apgādāja visu vaivadiju ar savu pašaudzēto, izžāvēto un sagriezto ražu, bet sūtīja to arī uz Viļņu; un prāva bija peļņa no visu folvarku labības, kas no Palangas ar kuģiem ceļoja līdz pat Gdaņskai, un tais laikos viņi bija dzīvojuši vareni, ar vērienu, un to vislabāk apliecināja jaunais, brašais Jons Izidors Norvaiša ar saviem zirgiem, karietēm un formastērpiem.
- Pēcpusdienās, kad krāsns bija iekurta, viņa sēdās pie rēķiniem un grāmatām un mēģināja ieviest kārtību folvarku ienākumos un klaušu inventāros, mēģināja rēķināt, cik īsti cilvēku strādā muižas labā, un visas neskaidrības sarakstīt uz papīra lapas, bet drīz vien šie jautājumi aizņēma visu lapu un tajā vairs nesatilpa, tāpēc vajadzēja tai pie apakšas ar vasku pielīmēt vēl vienu loksni un tad vēl vienu, līdz saraksts izauga olekti garš, un tad viņa izsauca pie sevis Kņukštu, bet tas atnācis skaidri un gaiši pavēlēja, lai viņa nekur nejaucas, jo tās neesot sievietes prātiņam domātas lietas, viņš visas atskaites sūtot pašam kungam personiski un nekad nekādi sarežģījumi neesot izcēlušies; Kņukšta runāja ar viņu nekaunīgi, tēlotā godbijībā, piedauzīgi nopētīdams, bet atvadoties noskūpstīja viņai roku, paturot to savās ķetnās ilgāk, nekā pieklājība atļautu, un, blenzdams tieši acīs, uzdrošinājās piedāvāties, sacīdams: ja gadījumā visugaišajai kundzei kļūst garlaicīgi un ievajagas vīrišķīgu...
- Debesu augstības atsūtīja vasaru – svelmējošu, karstu, un nekas nedīga, rēgojās tikai pliki, nosviluši stiebri, un arī tos pašus, itin kā par spīti, divas nedēļas pirms rudzu pļaujas sapūdēja lietavas, kas gāza gandrīz bez apstājas, un tāpēc muižas apcirkņi, klētis un pieliekamie, kas vēl nebija atguvušies no pērnās zviedru ēdelības, tā arī īsti nepiepildījās; trūka pat siena lopiem, jo tas sapuva, trūka kviešu, auzu, griķu, zirņu, rāceņsīpolu, jo dārzi tā arī nebija pienācīgi apstādīti, jo pavasarī viņa pati nepiespieda, kārtīgi nepieskatīja zemniekus; folvarku zemes bija noplicinātas un deva niecīgu ražu, Kņukšta savu vagara darbu ne velna nedarīja un tikai bīdīja savas netīrās rebes, rausdams peļņu lielākoties no sava brūža, kura dēļ dienestniekiem izmaksātie graši ātri vien atgriezās viņa kabatā, bet par citām ģimenes muižām un saimniecībām, kas bija izmētātas ziemeļos un austrumos, Ona Kotrīna neko daudz nemaz nezināja, par tām allaž rūpējās viņas vīrs, un, cik nu viņa atcerējās, šī rūpēšanās galvenokārt nozīmēja ieķīlāšanu un iznomāšanu svešiem, lai varētu savākt naudu viņa karalietām, bet Milkantos tagad ēdāju bija vēl vairāk un pavisam drīz vajadzēja pievienoties vēl vienai mutei, jo Paļutei tūlīt, tūlīt bija laiks dzemdēt zviedra Karstena bandubērnu, un tagad šī ēda par diviem, un Onai Kotrīnai nācās viņu barot, jo iepriekš pati bija viņai iegalvojusi,