epika
epika sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | epika | epikas |
| Ģen. | epikas | epiku |
| Dat. | epikai | epikām |
| Akuz. | epiku | epikas |
| Lok. | epikā | epikās |
1.Viens no daiļliteratūras pamatveidiem (blakus drāmai un lirikai), kam raksturīgs autora objektīvs vēstījums par notikumiem un personām.
1.1.Episko darbu kopums (kāda autora daiļradē, tautas, laikmeta daiļliteratūrā).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Epikā šīs komunikācijas apjoms ir praktiski neierobežots - bezgalīgi izvēršams.
- Klimstu pa drūmiem epikas klejojumiem, kur kraukļi ķērc: “ Jāstrādā!
- Drāmas un epikas mākslas būtība ir īstenības atdarināšana ( bet ne kopēšana).
- Senāku ietekmi par homērisko epiku var saskatīt Hēsioda ( 8. gs. pr. Kr.) daiļradē.
- Homēra eposu pamatā ir grieķu mutiskā epika, kas samērā vēlu tika piedēvēta iedomātam dzejniekam, vārdā Homērs.