epifora
epifora sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; joma: literatūrzinātneLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | epifora | epiforas |
| Ģen. | epiforas | epiforu |
| Dat. | epiforai | epiforām |
| Akuz. | epiforu | epiforas |
| Lok. | epiforā | epiforās |
Stilistiska figūra – vārda vai vārdu grupas atkārtojums teksta posmu (teikumu, rindu, pantu) beigās.
Stabili vārdu savienojumiFonētiskā epifora.
- Fonētiskā epifora vārdkoptermins; joma: literatūrzinātne — līdzīgu skaņu atkārtojums teksta posmu beigās
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Epifora — vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums blakus esošu teikumu, dzejas rindu vai pantu beigās ( piemēram, I. Ābeles dzejolī: „ Vai laiku, kas aiziet, var sagaidīt atpakaļ?
- Epifora izmantota dzejolī “ Nelaimīga kļūda” [1:372], kurā 4. un pēdējā, 5. rindkopa beidzas ar frāzi “ divu valsts galvu ģīmetnes” ( 5. rindkopā — “ ģīmetnēm”).
- Dzejas teorijā izšķir vārdu atkārtojumus ( anafora — viena vai vairāku vārdu atkārtojumi rindu sākumā, epifora — rindu beigās) un dzejas rindu atkārtojumus ( dzejprozā attiecīgi iespējams runāt par frāzes atkārtojumu), to varianti ir ķēde ( frāze atkārtota divas reizes pēc kārtas) un pakare ( rindas pēdējais vārds atkārtots nākamās rindas sākumā; dzejprozā aktuāls tikai rindkopu līmenī).
- Neierasts ir aktīvais epiforas lietojums tekstā „ Ko taureņi dara zemestrīcē?...
- Arī epiforas lietojums teksta „ Malagas mirkļi” 5. daļā ieguvis asimetriskas iezīmes.