dzijtiņa
dzijtiņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dzijtiņa | dzijtiņas |
| Ģen. | dzijtiņas | dzijtiņu |
| Dat. | dzijtiņai | dzijtiņām |
| Akuz. | dzijtiņu | dzijtiņas |
| Lok. | dzijtiņā | dzijtiņās |
1.Dzītiņa.
2.Dem. → dzija.
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un sarkana dzijtiņa caur visiem purviem, bedrēm un akačiem.
- Aiz lietus drebošā, kustīgā aizkara brīžam sakustas tāda kā sarkana dzijtiņa, tāda kā apsēstība, sanoņa.
- Šis ir stāsts par to, kā no vecmāmiņas rokas manējā ietecēja maza, sīciņa, gandrīz neredzama dzijtiņa, kas mani izveda no purva.
- Es apzinos, ka veids, kādā medmāsu uzrunāju viņas eksotiskajā vārdā, ir liecība par manas psihes dīvainību, ka mani no nenormas atdala tik plāns strautiņš vai asins dzijtiņa, ka tad, ja notiks kāds lielāks satricinājums, man būs jālūdz Gudsbergam atpakaļ sava gulta un jāiet pie apātiskajiem.
- Arī Jēzus piedzima alā, kur bija aitas un govis, un mēs vienmēr domājam, ka esam gudrie vai vismaz gani un kāds no mums ik pa brīdim domā, ka ir Dieva dēls, nu vismaz es tā domāju, bet patiesībā varbūt mēs esam siles šķēpele, uz kuras zirneklīts uztinis savu sidraba dzijtiņu, kurā noķert muļķīgo mušiņu.