dunoņa
dunoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | dunoņa | dunoņas |
Ģen. | dunoņas | dunoņu |
Dat. | dunoņai | dunoņām |
Akuz. | dunoņu | dunoņas |
Lok. | dunoņā | dunoņās |
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi!"
- Nevar atņemt mums to prieku atkal baudīt sliežu smaržu un dunoņu.
- Tajā brīdī tējmašīna nosvilpjas un vagoni klandzēdami sagrūžas ar dobju dunoņu.
- Tikko uzmācīgā dunoņa bija apklususi, Sīmanis salīgojās uz sava bluķēna.
- Atskanēja tāda kā klusa dunoņa, it kā ierēcās, iešalcās.