dunkāt
dunkāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | dunkāju | dunkājam | dunkāju | dunkājām | dunkāšu | dunkāsim |
| 2. pers. | dunkā | dunkājat | dunkāji | dunkājāt | dunkāsi | dunkāsiet, dunkāsit |
| 3. pers. | dunkā | dunkāja | dunkās | |||
Pavēles izteiksme: dunkā (vsk. 2. pers.), dunkājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: dunkājot (tag.), dunkāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: dunkātu
Vajadzības izteiksme: jādunkā
1.Sist ar dūri vai elkoni (parasti pa sāniem, muguru).
2.Ar kārti dzīt zivis tīklā.
Avoti: LLVV, EH
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - desiņas kliedza savu ierasto mednieku saukli un dunkāja kučieri šķiņķi.
- Soļi dunkāja, un šie vārdi pārņēma galvu un visu augumu.
- Reizēm Vē Vē pilnīgi negaidīti iznira aizmugurē un sāka viņus dunkāt.
- Tad sāciet viņu viegli dunkāt, līdz bērns sāk aizstāvēties.
- Miegā laižoties, viņš skaitīja taktis, dunkājot ar kāju pa auss ļipiņu.