drauģelis
drauģelis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | drauģelis | drauģeļi |
| Ģen. | drauģeļa | drauģeļu |
| Dat. | drauģelim | drauģeļiem |
| Akuz. | drauģeli | drauģeļus |
| Lok. | drauģelī | drauģeļos |
Mazvērtīgs cilvēks, ar kuru biedrojas parasti sliktos pasākumos.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Žilvins puszobgalīgi sveicinās, viņa drauģeļi ārkārtīgi nopietni paloka galvu.
- Tas taču Jurgas drauģelis," tikko paspēju iekost mēlē.
- Bet tavi drauģeļi kantorī ir truli āži, piedod lūdzu.
- Pēc tam viņš pavēlēja drauģeļiem atsākt uzbrukumus Mainzera maiznīcai.
- Kad šo drauģeļi uzzinās, ka nesāk mani meklēt.