drūmums
drūmums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | drūmums | drūmumi |
| Ģen. | drūmuma | drūmumu |
| Dat. | drūmumam | drūmumiem |
| Akuz. | drūmumu | drūmumus |
| Lok. | drūmumā | drūmumos |
1.Vispārināta īpašība → drūms1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → drūms2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tu vienkārši sēdi savā drūmumā, un depresīvās domas aug augumā.
- Izkliedēt drūmumu, skumjas, klusumu vai apātiju; sajūsmināties; ielīksmoties
- Turklāt saulaini dzeltenā banāna mizas krāsa nekavējoties padzīs rudens drūmumu.
- Tās nav skumjas, tas nav drūmums, ko atstaro aktieru sejas.
- Tās ir ļoti tumšas un diezgan pamatīgas savā drūmumā.