dofins
dofins vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dofins | dofini |
| Ģen. | dofina | dofinu |
| Dat. | dofinam | dofiniem |
| Akuz. | dofinu | dofinus |
| Lok. | dofinā | dofinos |
Troņmantnieka tituls Francijā (no 14. gadsimta vidus līdz 1830. gadam); cilvēks, kam ir šāds tituls.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vienlaikus Buržā franču dofins liek sevi pasludināt par karali Kārli VII.
- Kopš tā laika dofinam ir jau patoloģiska nepatika pret asinīm un paniskas bailes no tiltiem.
- Kārlis laikam bijis pārliecināts par to, ka atentāts uz tilta notika ar dofina ziņu.
- Ņemot vērā šo attīstību, dofins ierosina savas un Burgundijas partijas tuvināšanos, lai tad kopīgiem spēkiem dotos uzbrukumā pret angļiem.
- Kad viņš sasniedz tilta vidu, kur ir uzstādītas barjeras, un sarunas sākas, tūlīt notiek ass strīds ar dofinu.