Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Eduarda Kļaviņa apkopojumā tie ir “ vispirms Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, bet arī Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, ko Zeltiņam bija iespējams novērtēt tikai pēc reprodukcijām”, visbeidzot neaizmir- stot par iemesliem viņa iedēvēšanai par latviešu mazo Vrubelu.
- Itāļu gleznotāja Džovanni Segantīni pastorālajās Alpu ainavās ar divizionisma tehnikas palīdzību bija parādīta “ savādā kalnu atmosfēra, caur kuru redzami visi tāluma sīkumi kā izgriezti” jeb kaut kas pilnīgi pretējs Zeltiņa skatījumam, taču jauno latviešu mākslinieku droši vien idejiski iedrošināja Segantīni pieredze, ko 1906. gadā žurnāla “ Pret Sauli” pirmajā burtnīcā izklāstīja tuvais kolēģis Jaunsudrabiņš: “ Viņš nesajauca krāsas uz paletes, bet lika krāsu ķermenīšus uz audekla citu pie cita, zināmā samērā un vērtībā, tā visu gleznu savilkdams un saauzdams par veselu gaismas jūru.
