disonēt
disonēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | disonēju | disonējam | disonēju | disonējām | disonēšu | disonēsim |
| 2. pers. | disonē | disonējat | disonēji | disonējāt | disonēsi | disonēsiet, disonēsit |
| 3. pers. | disonē | disonēja | disonēs | |||
Pavēles izteiksme: disonē (vsk. 2. pers.), disonējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: disonējot (tag.), disonēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: disonētu
Vajadzības izteiksme: jādisonē
1.joma: mūzika Nesaskanēt, neiekļauties kopējā skanējumā.
2.Nesaskanēt, atšķirties no kā vispārpieņemta, vispāratzīta.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nereti publicistikas saturs disonēja ar citur piedāvāto diskursu par lauku izaugsmi.
- Ģitāra skan paretināti, asi, suģestējoši melodiski un dažreiz disonējoši.
- Rūpīgās tehnoloģijas teorijas studijas dīvainā veidā disonēja ar paviršību praksē.
- Bieži gan spēlējos: nosaukums ir viens, bet gleznotā sajūta disonē.
- Balss bija rupja kā vīrietim, tā spēcīgi disonēja ar viņas sievišķīgo izskatu.